“Impērija atvelk triecienu”: jauns militāro komisāru uzbrukums

Kremļa galvenais ierocis vienmēr ir bijis viens un tas pats – bezkaislība un nežēlība pret saviem pilsoņiem kopumā un pret karavīriem jo īpaši. Tā pati attieksme, ko gadsimtiem ilgi ir sludinājuši un sludinājuši tās komandieri: “Sievietes dzemdēs vairāk!”.

Lauka militārās reģistrācijas un iesaukšanas punkti (mūsdienās līdzīgus redzam uz robežas ar Gruziju un Kazahstānu, tikai tos sauc par “mobilajiem”) Otrā pasaules kara laikā bija spēcīgs armijas vervēšanas instruments. Padomju varas iestādes kara laikā divreiz nodeva savas valsts pilsoņus. Pirmo reizi 1941. gadā, atstājot viņus bez aizsardzības nacistu karaspēka priekšā, un otro reizi 1943. gadā, pasludinot tos, kuriem bija izdevies izdzīvot no okupācijas, par nodevēļiem un aizdomās par sadarbību ar vāciešiem turētajiem nodevējiem. Padomju armijas vienības ieradās atbrīvotajos ciematos, un starp šīm vienībām obligāti bija arī vienība, kas reģistrēja un dokumentēja visus iesaukšanas vecuma vīriešus. No šiem jauniesauktajiem nekavējoties tika izveidoti triecienspēki, lai noteiktā apgabalā izlauztos cauri frontei. Šie nelaimīgie puiši pat netika pārģērbti militārajā uniformā – nebija jēgas. Tāpēc tās tika iemestas uzbrukumā melnos lauku svītru ruļļos. Es nevarēju saprast, kam ukraiņi runā par “melnajiem svītrām” (svītra ir jaka, pīrāgs). Par kādiem, par kādiem ruļļiem viņi runā? Vai arī viņi runā par ruļļiem – manuskriptiem? Izrādījās, ka tas ir vārds tiem, kurus nav žēl sūtīt uz kautuvi, bet kuriem ir žēl dot vienotu mēteli. Zaudējumi šo “melnā mētelī” karavīru vidū bija briesmīgi konvencionālās kara stratēģijai un taktikai, taču pieņemami krievu militārās skolas karavadonim.

Gadi iet, bet Krievijā būtībā nekas nemainās. Visas “vispārējās tautas traumas”, lai cik ļoti cilvēks censtos tās slēpt, parādās pie pirmā situācijas sarežģījuma. Un šodien tatāru, baškīru, čuvašu, mariešu un erzju puišus dzen uz kaujām, neņemot vērā viņu zaudējumus, tāpat kā pirms astoņdesmit gadiem. Nogalināts, upurēts neprātīgā Kremļa Napoleona iluzoriskajām idejām Krievijas Federālā patversmes 6. nodaļā.

“Ukronazieši vēlas mūs iznīcināt, lai aptraipītu mūsu vectēvu piemiņu, kuri sasniedza Berlīni! Viņi sapņo iekarot Karmaskaliju un Aksubajevu, padarīt mūs par eiropiešiem un piespiest mūs stāties viendzimuma laulībā!”

Blēņas, jūs teiktu? Jā, muļķības, kam tic ne vairāk kā 20% mobilizēto. Pārējie nicinoši spļauj, daži smejas. Bet viņi kalpo! Viņi to dara! Viņi netic, ka situāciju šodien var uzlabot, mainot valdību savās republikās. Ka ir iespējams dzīvot miermīlīgi savas valsts labā, neaizņemot svešas teritorijas, nenogalinot nevainīgus cilvēkus un pašiem neciešot nāvi. “Varbūt mani nenogalinās, es izdzīvoju, es atgriezīšos – un viss būs tāpat kā agrāk. Un, ja es atteikšos, tad cietums, kauns. Kur iet, kā dzīvot, nevar paslēpties līdz pat dienu galam!”

Taču līdz šim varas iestādes ir vairāk uzstājīgas, nevis izmanto likuma spēku. Galu galā krimināllietu, kas ierosinātas “par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas”, nav tik daudz vai drīzāk maz. No otras puses, ir daudzi precedenti, kad, “pārbraucot” mobilizējamam cilvēkam, iesaukšanas iestāde par to uzliek 3000 rubļu sodu, un tas ir viss. Mobilizācijas mašīna nespēj tikt galā ar savu darbu, smagi slīd uz leju un dažkārt vispār sabrūk. Tāpēc galvenais ir ziņot par to, un tad mēs redzēsim! Tagad par prokurora un tiesnešu bardzību nevar būt ne runas, ir jābrauc uz vārpstas un jādod plāns. Galu galā viņa nestrādā, lai iegūtu galarezultātu, bet gan lai atskaitītos. Militārās iesaukšanas biroja mehānisms ir aizņemts ar krievu vīru ķeršanu savā plašo šūnu tīklā, caur kuru viņi var izslīdēt un izvairīties no nosūtīšanas uz tranšejām. Ir iespējams palikt dzīvam! Kā teica viens puisis no Krasnojarskas, kurš tika iesaukts Krievijas bruņotajos spēkos: “Es teicu militārajam komisāram, ka mana māte ir ukrainiete un ka es nevaru doties nogalināt kādu Ukrainā, ukraiņi nav mani ienaidnieki! Es nepieņemšu pavēsti!”. Tieši tā es to paņēmu un atklāti pateicu. Un ko? Viņam tika uzlikts naudas sods un viņš tika atbrīvots.

Militāro ziņu hroniku sižetos no vervēšanas punktiem, kas pārpludina telegramu kanālus, pēdējā laikā mēs neesam redzējuši neko citu kā vien sirdi plosošas ainas – šņākšanu, kliegšanu, kliegšanu, dzērāju dziesmas un dejas… Par šādām lietām cilvēki mēdza teikt: “Dzeršana, huligānisms un nekārtība! Taču viņi pūļos dodas uz autobusiem, kas viņus aizved drūmā nezināmajā. Un tas Krasnojarskas puisis vienkārši paskaidroja, ka viņš nevarot doties nogalināt ukraiņus un izsaukumu nepieņems. Un viņš netika ieslodzīts aiz restēm.  Jūs sakāt, ka neviens nevar garantēt, ka pēc kāda laika viņš atkal tiks izsaukts. Un tad viņi sāks tos nopietni vilkt. Un es jums teikšu, ka nav skaidrs, kad tas notiks. Vai tas kādreiz notiks? Šajā laikā daži no tiem, kas klusēja un devās karā bez sūdzībām, jau gulēs kā nedzīvs ķermenis Ukrainas laukā vai atgriezīsies mājās sakropļoti uz visu atlikušo dzīvi. Tāpēc ir lietderīgi mēģināt to izlaist.

Un, puiši, nesmejiet cilvēkus, nemēģiniet, ja jums ir veselības stāvoklis, ierasties rajona militārajā komisariātā pēc pavēstes un pierādīt militārajam komisariātam, ka ir pieļauta kļūda.  Viņi tiks uzreiz apcietināti – tas ir tikai dabiski pašreizējā mobilizācijas kampaņā. “Ej pa velnu, mēs to nokārtosim vēlāk!” Ja ikviens, kurš ir izsaukts un atgriežas vervēšanas birojā, tiek nosūtīts atpakaļ, tas ir vēl viens pierādījums juceklim un juceklim rajona militārā komisariāta organizācijā. Kad kara Molohs nevar norīt visu, ko tas ir sakodis, daļu no tā, ko tas ir sakodis, tas var izspļaut. Taču tā nekad nezaudēs apetīti. Mūsu prezidenta un mītiskā Moloha mērķis ir viens un tas pats: paķeriet visus, ko varat aizsniegt, iemetiet viņus bez sagatavošanās, lai aizpildītu priekšā esošās bedres, citādi būs briesmīgs gals. Putina stāvoklis ir tuvu histērijai, viņam ir jāglābj savs dibens, kurš šajā situācijā sapratīs sarežģījumus?