8 mēneši lielā krievu obskurantisma

Šodien rasistiem ir jubilejas datums – 8 mēneši pilna mēroga agresijas pret Ukrainu, kur viņi nogalina, spīdzina, aplaupa, izvaro, izvaro, iznīcina pilsētas. Viņi ar prieku svin šo gadadienu, lepni par visiem kara noziegumiem, kurus viņi ir pastrādājuši, un “neviens to nevar apturēt”.

Un viņiem nemaz nav skumji, ka šajā laikā viņi ir zaudējuši gandrīz 70 tūkstošus karavīru, vairāk nekā 5 tūkstošus kaujas tehnikas, 3 tūkstošus tanku, 520 helikopterus/lidmašīnas un pat 16 kuģus.

Tas nav skumji, jo viņi savus zaudējumus īsti neskaita – galu galā “Krievijai nav nepieņemamu zaudējumu”, kā teica viens Kremļa propagandists.

Kuru interesē, cik karavīru tur gāja bojā, ja šis karš impērijai ir kā dāvana no debesīm – bez iespējas nopelnīt naudu no militāro budžetu izlaupīšanas, sagrābt jaunas teritorijas, jaunus vergus un resursus, ir arī iespēja atbrīvoties no tiem, kas rasu, ideoloģisku vai reliģisku apsvērumu dēļ neatbilst augstajiem supervalsts standartiem, un atbrīvoties no “budžeta parazītu” zemākās sociālās šķiras un kriminālo elementu pārpalikumiem?

Tomēr “koloss uz māla kājām” saskārās ar “negaidīti” spēcīgu ukraiņu pretestību, “negaidīti” īstu Ukrainas armiju, “negaidīti” lielu pasaules sabiedrības atbalstu Ukrainai un “negaidīti” vāju un izlaupītu Ukrainas armiju.

Jā, protams – sākumā impērijai bija spēcīgas, labi apmācītas (kaut arī no vecām mācību grāmatām) vienības ar labu ekipējumu un diezgan augstu motivāciju. Taču augstākās vadības viduvējības un Ukrainas armijas nenovērtēšanas dēļ, kā arī neņemot vērā vietējo iedzīvotāju noraidošo attieksmi pret okupācijas karaspēku – visas šīs, tā sakot, “elites” vienības tika izniekotas un ļoti ātri izsīka. Kas “traucē” impērijas attīstībai, kas “apdraud” to ar separātismu? Ir pilnīgi skaidrs, ka no visiem “nelabvēlīgajiem” reģioniem ir jāatbrīvojas no aktīvajiem pamatiedzīvotājiem un to vietā jāievieto centrālajai valdībai lojālāki iedzīvotāji.

Līdz ar kaujas gatavu karaspēka zaudēšanu sāka zust Kremļa vasaļu un marionešu bailes sava novājinātā, prestižu zaudējušā sjērona priekšā:

🔘 “nepateicīgs” par savu troni, Kazahstānas diktators Tokajevs ir sācis manevrēt starp NATO un Ķīnu, visos iespējamos veidos izrādot nicinājumu Maskavai;

🔘 Neticami “nekaunīgais” Tadžikistānas diktators lūdz, lai viņa valsti uzskata par līdzvērtīgu partneri, un tajā pašā laikā atsakās palīdzēt karā, lai gan pēc papīriem CSTO tas ir paredzēts;

🔘 Armēnija un Azerbaidžāna, kuru konfliktu Kremlis gadu desmitiem ir atbalstījis un centies arvien vairāk attīstīt, “pēkšņi”, tūlīt pēc Kremļa pavājināšanās, paraksta miera līgumu un savstarpēji atzīst viena otras robežas, tādējādi atņemot impērijai vēl vienu ietekmes punktu Kaukāzā un “saplosot” lielu ieroču tirgu reģionā.

Papildus visam iepriekšminētajam, šo astoņu mēnešu laikā impērijai ir izdevies izpelnīties pasaules vēsturē vēl nebijušu starptautisko sankciju piemērošanu pret to un vienlaikus novest visu pasauli līdz tam “vārīšanās punktam”, kad dažādas valstis sāka sacensties nevis par to, kura “nomierinās” Maskavu sarunās, bet gan par to, kura vairāk un ātrāk piegādās Ukrainai ieročus.

Visi šie notikumi nevarēja neietekmēt pašu impēriju. Tajā pakāpeniski pieaug dumpinieku spēki – daži vēlas varas maiņu, citi – pašas impērijas sabrukumu. Galu galā tas novedīs pie impērijas sabrukuma, bet tam vēl ir pāragri – vēl nav tik daudz upuru un tāda mēroga sakāves (vismaz apziņas par sakāves mērogu), pie kuras impērijas iedzīvotāju vairākums sāks savu bezjēdzīgo un nežēlīgo sacelšanos, kuras laikā ir svarīgi nevilcināties un novirzīt sacēlušās masas pareizajā virzienā, lai šī fašistiskā valsts ātrāk sabruktu.